Saules izdalīto ultravioleto (UV) starojumu iedala trīs galvenajos veidos. Visbīstamākos - UV-C starus - pilnībā absorbē ozona slānis. Pārējie divi starojuma veidi - UV-A un UV-B stari - uz cilvēka organismu iedarbojas atšķirīgi.
UV-A (400 – 315 nanometri)
UV-A starojums neizraisa saules apdegumu. Šī iemesla dēļ sākotnēji to nepētīja kā iespējamo ādas vēža cēloni, taču jaunākie pētījumi ir pierādījuši saikni starp UV-A starojumu un ādas vēzi.
UV-A starojuma garākie viļņi iespiežas ādā dziļi zemākajos slāņos, kur tie rada dziļo iedegumu. Šajos slāņos tie sabojā saistaudus, izraisot priekšlaicīgu novecošanu, grumbas un ādas tonusa, elastīguma zudumu.
UV-B (315 – 280 nanometri)
Lielāko daļu Zemes atmosfēru sasniegušo UV-B staru pārtver ozona slānis. Tomēr šā slāņa sadilšanas rezultātā palielinājies zemes virskārtu sasniegušo UV-B staru skaits.
UV-B starojuma īsākie viļņi iespiežas ādas augšējos slāņos, sabojājot DNS un liekot ādai iesauļoties, lai tādējādi mēģinātu aizsargāties. Brūno pigmentu (melanīnu) veido melanocīti (pigmentu šūnas), kas atrodas epidermas (ādas virskārtas) un dermas slāņu saskares punktā. Pēc tam šo pigmentu nogādā uz keratinocītiem, kas atrodas epidermā.
Ja UV-B starojuma deva ir pārmērīgi liela, āda apdeg un iekaist, kļūst sarkana, kas ir ādas šūnu raidīts trauksmes signāls. Šīs pašas šūnas tad ierosina paša organisma nodrošinātu bojājumu novēršanu.
Jo biežāk un intensīvāk āda apdeg, jo biežāk notiek šis process, tādējādi palielinot viltus bojājumu novēršanas un mutāciju risku. Ilgtermiņā var iestāties ģenētiskā materiāla izmaiņas, hroniski ādas bojājumi, vēža agrīnās stadijas un visbeidzot pats vēzis.
UV Indekss
UV Indekss ir starptautiska, zinātniska saules izdalītā ultravioletā starojuma vērtību mērījumu skala. To izmanto, lai aprakstītu saules intensitāti konkrētā vietā un laikā. Indeksa vērtību intervāls ir no 1 līdz 11 - jo augstāka vērtība, jo lielāks ādas bojājumu risks.
